LAIKS

Kādā brīdī šovakar man apstājās laiks. Vai tas notika jau esot mājās, kad biju ieritinājusies ērtajā lasāmkrēslā ar jubilejas Rīgas Laiku klēpī, dzerot siltu ingvera tēju, vai tomēr laiks bija apstājies tur - Arēnā, kad iestudējuma laikā Abas malas, sirds sažņaudzās kamolā un asaras kā pupas neapturami bira pār vaigiem, skanot Senajai dziesmai?
Šovakar, paralēli iestudējuma varonei Madarai, dejas, gaismas un mūzikas sinerģijas pavadībā bija ļauts piedzīvot un pārdzīvot ne tikai Latvijas laiku tās vēstures līkločos, bet arī sevi, draugus un tuvākos. Brīžiem līdz absurdam smieklīgi (kolhoza aina spilgti atsauca atmiņā nebeidzami garās burkānu vagas un klases puišu derības meiteņu priekšā par dzīvas sliekas apēšanu), savukārt brīžiem smeldzoši sāpīgi (barikādes - bailes no vēstures atkārtošanās un drosmi būt klātesošiem notiekošajā).

Atmiņas mēs pārmantojam caur sajūtām. Un sajūtu šovakar bija daudz. Iestudējuma mūzikas pavadījumā, dejas un gaismas simbolos iekodētas, arī manas atmiņas šovakar mijās, pārejot no mažora minorā un otrādi.
Šovakar es izjutu Latviju, izjutu to caur laiku, ar nemainīgu, līdz kaulam esošu piederības un lepnuma izjūtu par savu valsti un cilvēkiem, kas ikdienā no sirds dara savu darbu. Un ar kuriem varu būt kopā ne tikai darbā, bet arī svētkos. Šogad novembris man ir īpašs - Latvijai simts, un tāpat kā izrādes galvenajai varonei Madarai, arī mūsmājās pēc pāris dienām kāds dzimšanas dienas tortē pūtīs 18 sveces un kaut ko vēlēsies.
Jā, laiks ir nepielūdzams, lai gan šovakar uz brīdi tas šķita apstājies.
Jauniem cilvēkiem šodien brīva Latvija nozīmē brīvību būt. Būt piederīgiem šai zemei, šai valstij un arī pasaulei, jeb kā uzveduma bukletā stāv rakstīts - būt kam vairāk par šodienu. Es ticu, ka viņi tādi ir un būs - kas vairāk par šodienu. Dievs dod, lai mūsu sētā mazāk kretīnu dejo* un nevienam nekad vairs nenāktos dziedāt: Māte, māte, māmulīte, Kam Tu laidi pasaulē? ... Es gribēju simtu gadu Šai zemē(i) nodzīvot. Es no sirds vēlos, lai mēs visi varam šai zemē(i) nodzīvot un vēl es vēlos, lai mums visiem ir un paliek brīva Latvija un Rīgas Laiks nebūtu jāpietaupa nākamā politiskā ledus laikmeta periodam**.
_______
*J.Kulakovs Baletomānija
**RL red.sleja

*****

Paldies lielākā multimediju notikuma Latvijā "Abas malas" režisoriem, īpaši Robertam Rubīnam - jūsu paveiktais darbs padarīja šos svētkus īpašus!
Paldies žurnāla "Rīgas Laiks" redkolēģijai par saturīgo žurnālu, kas mūsmājās ienāca līdz ar pirmo žurnāla numuru, 1993.gadā!

------------------------------

Laura Liberte